Autors: admin

Kad veido prezentāciju, sagatavo īsu 2 minūšu ziņojumu. Kādēļ to darīt? Taisot prezentāciju, ir ļoti viegli ieslīgt detaļās. Tev ir kalniem informācijas, ar kuru dalīties. Kā to sašaurināt līdz īsam stāstījumam, ko tavai auditorijai patiesi ir nepieciešams dzirdēt? Viens padoms ir piespiest sevi galvenos punktus pateikt tikai 2 minūtēs. Ar šādu pamata skeletu tu vari uzbūvēt tādu prezentāciju, kuras centrā ir vissvarīgākais. 

Kā to izdarīt? 

1. Uzraksti galveno ziņu, ko vēlies nodot savai auditorijai. 

Tie var būt pagājušā ceturkšņa pārdošanas rādītāji, jaunā produkta ideja, sistēmas uzlabojumu plāns, principā, jebkas, ko tavai auditorijai nepieciešams dzirdēt, un pieraksti to, lai vari fokusēties uz to, kas ir patiešām svarīgi. 

2. Uzskaiti galvenos ziņojuma punktus. 

Piemēram: 

• Mūsu esošā sistēma regulāri nokaras un palēnina atbildes klientiem.
• Citās organizācijās tādas komandas kā mēs izmanto jauno sistēmu X. 
• Sistēmas X ieviešana izmaksātu Y, bet atpelnītu sevi, sniedzot Z ieguvumus. 

3. Uzliec 2 minūšu taimeri un pamēģini izstāstīt savus galvenos pieturas punktus. 

Izskaidro katru pieturas punktu skaļi, tā, it kā tu būtu auditorijas priekšā. Vai tavas idejas ir secīgas un loģiski izriet viena no otras? Vai Tev pietrūka laiks? 

4. Ja nevari skaidri izstāstīt savas idejas 2 minūtēs, mēģini vēlreiz. Tik ilgi, kamēr vari to izdarīt.

Lai izstāstītu galvenos pieturas punktus skaidri un raiti, tev var būt nepieciešams treniņš, skaidrojumu vienkāršošana, pieturas punktu pārskatīšana vai uzlabojumi tajos, pieturas punktu skaita samazināšana, vai arī vairāku šo ieteikumu apkopojums. 

5. Kad noslīpē savu 2 minūšu ziņu, izmanto to, kā pamatu savas garās prezentācijas scenārijam. 

Atceries! Neaizraujies ar papildus detaļu pievienošanu vai jauniem pieturas punktiem. Koncentrējies uz to informāciju, kas tavai auditorijai vajadzīga visvairāk, un izskaidro to īsi. 

Ja esi kā lielākā daļa cilvēku, tu tērē daudz par daudz laika un enerģijas uztraucoties par lietām, kuras nevari kontrolēt. Taču ir lietas, kuras var kontrolēt: piemēram, kā tu domā par stresu savā dzīvē. Tu vari pārtraukt neproduktivitāti, kura sevī ievelk teju ikvienu: nosaki, kuras problēmas tu nevari kontrolēt un apzināti izvēlies tās ignorēt (vai vismaz samazināt to nozīmi).

Hārvardā izglītību ieguvušais pētnieks Šons Ekors (Shawn Achor) grāmatā “Laimes priekšrocība” (“The Happiness Advantage”) to sauc par Salu Eksperimentu (Iceland Experiment). Sadali savas problēmas divos mazākos sarakstos (salās): lietās, ko vari un ko nevari ietekmēt. Viņš apgalvo, ka tas ir lielisks veids, kā palūkoties uz situāciju citādi. Maini savu domāšanu un sāc koncentrēties uz tām lietām, kas tevi uztrauc, bet attiecībā uz kurām vari kaut ko darīt. 

Kā to darīt:

1. Izveido sarakstu ar problēmām, iekļaujot visu, kas nospiež.

Pieraksti visu. Sākot ar nesen piedzīvot strīdu ar savu partneri par to, kuram bija jāizņem tīrie trauki no trauku mašīnas, beidzot ar gaidāmo prezentāciju. Necenzē sevi un nedomā par skaistu formulējumu. Vienkārši raksti.

2. Sadali problēmas divos sarakstos:

• Lietas, ko vari kontrolēt
• Lietas, ko nevari kontrolēt

Sākotnēji var likties, ka dažas lietas nevari kontrolēt, taču patiesībā tā var nebūt. Piemēram, tu nevari mainīt darbinieka attieksmi pret uzdevumu, taču tu vari sniegt savu atgriezenisko saiti un piedāvāt palīdzību, lai sekmētu šī darbinieka rezultātus. Šādas problēmas ievieto tajā sarakstā, kur atrodas tavā kontrolē esošās lietas. 

3. Ignorē (vai nepievērs uzmanību) tām problēmām, kuras nevari kontrolēt.

Protams, vieglāk ir pateikt nekā izdarīt! Un visam ir savas robežas. Ja stress par nekontrolējamām lietām izraisa galvassāpes un tu sāc just, ka zaudē dzīvotprieku, iespējams, būtu vērtīgi aprunāties ar ārstu vai psihoterapeitu.

4. Apskati sarakstu ar lietām, kuras spēj mainīt, un izvēlies svarīgāko.

Tev nav jāatrisina visas problēmas uzreiz. Sāc ar vienu lietu (piemēram, ieplāno individuālo tikšanos ar kolēģi, uzraksti partnerim atvainošanās vēstuli par strīdu, ko uzsāki, aizved kaķi pie vetārsta). Atver kalendāru un ieplāno laiku, kad to izdarīsi.

5. Atalgo sevi.

Atrodi brīdi, lai nosvinētu sasniegtos rezultātus un savu proaktīvo atbildi uz stresa situāciju. Apēd ko tādu, kas Tev ļoti garšo, vai aizej pastaigā uz savu mīļāko parku.

Cilvēki sāk dzīvot efektīvu dzīvi tad, kad viņi uzņemas atbildību par savu dzīvi. Kad viņi savu uzmanību velta lietām, kuras viņi var ietekmēt, vairojas arī viņu ietekme. Viņi paveic vairāk.

Laikā, kad vārds “prioritātes” ir ienācis katra cilvēka valodas krājumā, jāatzīst, ka jēga un nozīme šim vārdam arīdzan izpletusies jūras platumā. Sarunās draugi lepni saka, ka “šis un tas nav mana prioritāte” vai “man ir citas prioritātes”, “darbs ir mana prioritāte”, tādējādi paužot, ka viņiem viss ir skaidrs. Un man vajadzētu būt priecīgai, ka viņi zina savas prioritātes. Īssavienojums manā prātā sākas tad, kad redzu, ka, lai arī prioritātes ir skaidras, tas nav ieviesis vairāk līdzsvara un laimes viņu darba un privātajās dzīvēs. Kāpēc tā? Kā var būt, ka palīginstruments – prioritātes traucē un ievedis cilvēkus vēl lielākā disbalansā?

Problēma ar prioritātēm jeb kāpēc prioritātes traucē?

Manuprāt, problēma ar prioritātēm ir tajā, ka tās ir hierarhiski jeb vertikāli orientētas un cīnās savā starpā. Cīņas beigās tās sarindojas vietās pēc svarīguma: 1.vieta, 2.vieta, 3.vieta, … 7.vieta, bet tūlīt pat rodas jautājumi. Kā zināt, cik daudz laika veltīt kurai prioritātei? Vai tas nozīmē, ka 1.prioritātei vajag veltīt daudz uzmanības, bet otrajai uz pusi mazāk? Tādā gadījumā, cik laika veltīt 7.prioritātei? Kā neatstāt to novārtā, ja pirmās 3 aizņem ļoti daudz laika? Ja pēdējām vietām atliek ļoti maz laika, tad kāpēc tās vispār saukt par prioritātēm?

Vienā brīdī prātā iezogas netaisnības sajūta un jautājums: “Kādēļ man un manām prioritātēm pašai savā dzīvē būtu jāzaudē?” Ja kāda lieta ir nonākusi prioritāšu sarakstā, tad sastādītājam ir bijis nolūks tai veltīt laiku. Vai man tiešām prioritātes traucē? Ko tad galu galā īsti darīt?

Alternatīva domāšana: Lomu pieeja

Lomu pieeja ir horizontāli orientēta. Tas nozīmē, ka cilvēkam dzīvē ir aptuveni 5-7 vienlīdz svarīgas lomas, kuras ikdienā pildīt. Piemēram, es esmu kolēģe, mīļotā sieviete, draugs, mazmeita, kaislīgs melomaniaks, cilvēks, kam rūp vide un es pati sev. Es nevaru apgalvot, ka kāda no šim lomām ir svarīgāka vai mazāk svarīga par citām. Es vēlos būt vienlīdz lieliska kolēģe un lieliska mīļotā sieviete un draugs. Nekādas kaulēšanās.

Katra no šīm lomām atspoguļo kādu būtisku dzīves jomu, kurā šobrīd aktīvi darbojos un vēlos sasniegt izcilu rezultātu. Lomas var būt ļoti dažādas: ģimenes locekle, pašnodarbinātā, biznesa partnere, studente, brīvprātīgā, krustmāte, dejotāja, pavāre, kaimiņiene, utt., utjpr.

Lomu pieeja palīdz citādi palūkoties uz to, kas dzīvē ir svarīgi, un radīt labāku līdzsvaru visās dzīves jomās. Ar tām iespējams īstenot šķietami neiespējamo misiju: veltīt laiku visam, kas ir patiesi svarīgi. Neticami? Dod iespēju.

Kā izmantot Lomu pieeju?

Lomu pieeju izmantot ir samērā vienkārši.

1. Sagatavojies. Apsēdies vietā, kur Tevi kādu stundu neviens netraucēs, paņem papīra lapu un rakstāmo. Noskaņojies strādāt ar sevi un savām dzīves lomām.
2. Lomu atklāšana. Padomā par tām dzīves jomām, cilvēku grupām, kuras Tev ir patiešām svarīgas. Kādu lomu katrā no tām Tu veic? Pieraksti tās uz lapas. Secībai nav nozīmes. Vēlams, lai gala rezultātā Tu nonāktu pie 5-7 lomām. Skaitam ir nozīme.
3. Lomu slīpēšana. Katrai no lomām pretī uzraksti apgalvojumu, kas atspoguļo to, par kādu šīs lomas pildītāju Tu vēlies kļūt? Ko Tev nozīmē sasniegt izcilību šajā lomā? Šo apgalvojumu papildini ar rīcībām, darbībām, aktivitātēm, kuras darot regulāri Tu varētu to sasniegt?

Kā tas darbojas manā dzīvē?

Man nepatīk cilvēkiem ieteikt lietas, pirms pati neesmu izmēģinājusi. Tāpēc te praktisks piemērs no manas dzīves.

Par lomu pieeju iemācījos treniņā Efektīvu cilvēku 7 paradumi. Toreiz es nodefinēju savas lomas. Tie bija 7 vārdi. Ar tiem es ilgu laiku dzīvoju, bija ļoti labi. Šajā vasarā mani sāka urdīt sajūta, ka es dažās lomās sev nedaudz meloju, un es izlēmu, ka no ļoti labi tiekšos uz izcili. Otrdienas rītā sēdos uz velo un braucu uz kafejnīcu/personīgās izaugsmes telpu SPIIKIIZI, lai strādātu pie savām lomām. Pēc stundas randiņa ar sevi es biju nonākusi pie citādas skaidrības. Man ir vajadzīga vēl viena šāda stunda, bet pirmā tikšanās ir liels solis pretī cerētajam rezultātam.

Lomu Kolēģe es pārdefinēju par Uzticamu partneri.

Lomai Cilvēks, kam rūp vide es uzrakstīju rezultātu, uz kādu vēlos tiekties, atbildīgi šo lomu īstenojot: samazināt savu ekoloģisko pēdu.

Lomā Kaislīgs melomaniaks es nodefinēju 3 darbības, kas, manuprāt, mani padarīs izcilu šajā lomā: 1) Melomaniaku spēļu apmeklēšana, 2) treniņspēļu organizēšana komandai un 3) mūzikas klausīšanās ar nolūku veicināt savu zināšanu attīstību.

Ko darīt, kad lomas noteiktas?

Kad lomas noteiktas, svarīgi, lai tās iekļaujas Tavā dzīvē. Veido jaunu paradumu un savā kalendārā regulāri ieplāno laiku tām lietām, kuras ir nozīmīgas šo lomu kontekstā. Piemēram: piezvanīt omei reizi nedēļā, svētdien sašķirot un iznest atkritumus; pēc tam doties uz tirgu, nevis iepirkties veikalā; reizi dienā uzkāpt pa kāpnēm; pirmdien aiziet ar mīļoto uz kino; vakarā lasīt grāmatu 15-30 minūtes. Un neļaut nekādiem citiem darbiem šos izgrūst no vietas.

Es zinu, ka paradumi veidojas lēni un pakāpeniski. Atceros, kā gāja man. Ja mēģināsi visas šīs lietas triecienā iepildīt kalendārā, pastāv milzīga iespēja, ka šis projekts izgāzīsies. Nepiespied sevi dzīvot ideālā “es” dzīvi. Tad Tev tas liksies nepatīkami, sāpīgi, un tas tikai veidos pārliecību, ka jauni paradumi ir grūti. Bet tā nav.

Atkarībā no savas spējas uzsākt un absorbēt pārmaiņas, es iesaku sākt ar ļoti maziem solīšiem. 1) Sāc ar dažām lomām. 2) Ja jūti, ka vari vairāk, tad 1 lomai ne vairāk kā 1 aktivitāte nedēļā. 3) Ja jūti, ka kāds paradums ieviesies, izmēģini pievienot jaunu.

Sāc pamazām. Izbaudi rezultātus. Atkārto. Atceries, lai izveidotos jauns paradums, būs vajadzīga vismaz 21 diena. Lietai, ko dari reizi nedēļā – 3 mēneši. Taču ilgtermiņā no maziem, ieviestiem paradumiem summējas cilvēks.

Raksta autors: Undija Ancēna, raksts oriģināli publicēts LinkedIn.

Atgriezeniskās saites sarunās Tu noteikti pieļausi kļūdas. Visi vadītāji pieļauj kļūdas. Bet neļauj tam sevi apturēt! Ja iespēja kļūdīties Tev liek justies nervozi vai raisa vēlmi izvairīties no problēmu risināšanas, pirms ej uz nākamo atgriezeniskās saites tikšanos, izlasi par dažām biežāk sastopamajām kļūdām, kuras pieļauj vadītāji. Tādā veidā Tu labāk sagatavosies un būs mazāka iespēja, ka izvēlēsies nepareizo ceļu. Biežāk sastopamās kļūdas ir:

1. Pārāk reta atgriezeniskās saites sniegšana.

Ir praktiski neiespējami sniegt atgriezenisko saiti pārāk bieži, taču lielākā daļa vadītāju to dara pārāk reti. Uzstādi mērķi – sniegt atgriezenisko saiti kādam no savas komandas dalībniekiem vismaz reizi dienā.

2. Atgriezeniskās saites sniegšana novēloti.

Ja jūties neērti sniedzot atgriezenisko saiti, izmēģini to kā lomu spēli ar saviem draugiem. Pavēro pieredzējušus cilvēkus to darām. Atgādini sev, ka Tava komanda vēlas šo atgriezenisko saiti. Uzstādi mērķi un vienkārši izdari to! Ja liekas, ka esi pārāk aizņemts, atgādini sev, kāpēc atgriezeniskā saite ir tik svarīga un uzstādi to kā augstāku prioritāti.

3. Nekonkrētība par izraisīto uzvedību un tās sekām.

Ja atgriezeniskā saite nav pietiekami konkrēta, cilvēkam būs jāmēģina uzminēt, par kuru uzvedības izpausmi tā ir. Tā vietā, lai sniegtu atgriezenisko saiti kā aprakstu, sadali to pa punktiem, lai izceltu galvenās idejas. Tā vietā, lai teiktu “tas man palīdzēja tikšanās laikā”, saki “tas man palīdzēja ietaupīt laiku, kad tikos ar klienti, jo viņa varēja atskaiti sagatavot daudz ātrāk”. 

4. Neklausīšanās otra cilvēka atbildēs.

Ir gandrīz neiespējami paredzēt, kā otrs cilvēks reaģēs uz atgriezenisko saiti. Uzmanīgi skaties un klausies, lai saprastu sadzirdēto un sajusto. Ja Tev ir aizdomas, ka patiesā problēma slēpjas dziļāk, mēģini to uzzināt, uzdodot atvērtus jautājumus.

5. Emociju apspiešana atgriezeniskās saites tikšanās laikā.

Kļūt emocionālam atgriezeniskās saites tikšanās laikā ir normāli. Taču emocijas var traucēt skaidrai komunikācijai. Ja tā ir noticis, atzīsti to, pārtrauc sarunu, kliedē un palaid vaļā savas emocijas un tikai tad atsāc atgriezeniskās saites sarunu. 

6. Ļaušanās aizspriedumiem sniedzot atgriezenisko saiti.

Uzmanies un “neiekrīti” biežāk sastopamo aizspriedumu lamatās. Par tādu varētu saukt, piemēram, negatīvākas un neskaidras atgriezeniskās saites sniegšanu sievietēm vai minoritātēm. Tāpat, uzmanies, lai biežāk atgriezenisko saiti nesniegtu tiem padotajiem, kas Tev atgādina Tevi pašu. Vadītāji ne vienmēr apzinās, ka dara to. Bet tas ir viens no iemesliem, kas ietekmē pārējo darbinieku vēlmi attīstīties, un liek komandai domāt, ka daži darbinieki Tev ir mīļāki par citiem.

Šodien teju ikviens no mums ir kļuvis par neoficiālo projektu vadītāju. Pat ja mūsu amata nosaukumā tas nav rakstīts, ikdienā mēs saskaramies ar projektu īstenošanu. Ne visi tam ir gatavi, tāpēc reizēm projekti norit nebeidzamā stresā, noslēdzas bez rezultāta, ar iztērētu laiku, enerģiju un budžetu. Mēs esam pārliecināti, ka, ja cilvēki pielieto atbilstošu domāšanas veidu, iemaņas un instrumentus, viņiem būtu pa spēkam veiksmīgs projekts. 

Veiksmīgs projekts = Cilvēki + Process

Vispirms ir būtiski saprast, kas ir veiksmīga projekta pamatelementi. Mūsuprāt, tas ir process jeb projektu vadības struktūra un cilvēki jeb tava komanda. 

Cilvēki

Projektu vadītāji reizēm koncentrējas uz struktūru un projektu vadības sistēmām, programmām, aizmirstot par to, ka lielu daļu no projekta veiksmes nosaka tieši cilvēki, gan tie, kas projektu īstenos, gan citas iesaistītās puses. 

Process

Lai pildītu saistības un īstenotu projektu, ir būtiski ievērot projektu vadības strūkturu, kas savā būtībā ir vienkārša un attēlota šajā shēmā. Tā sastāv no 5 soļiem. 

1. Projekta uzsākšanā svarīgākais ir noskaidrot, kādus izmērāmus rezultātus sagaida galvenās iesaistītās puses. 
2. Projekta plānošanā ir svarīgi izveidot skaidru plānu, kā pieņemt gudrus lēmumus. Tas sevī ietver tādus instrumentus kā risku vadība, projekta laika grafika un komunikācijas plāna izveidošana. 
3. Izpilde jeb īstenošana nozīmē cilvēku iesaisti, veicinot pastāvīgu un kopīgu atbildību. 
4. Sekot līdzi un kontrolēt nozīmē informēt iesaistītās puses par progresu un vadīt izmaiņas projekta apjomā. 
5. Pēdējais solis ir noslēgšana, kas paredz iegūtās pieredzes apkopošanu, panākumu nosvinēšanu un projekta noslēgšanu. 

Ikdienas spiediens, sarežģītas attiecības, personīgās problēmas un vēl daudz citu situāciju noved pie stresa un vilšanās sajūtas, kas mēdz “izlauzties” uz āru atgriezeniskās saites diskusijās – kas, savukārt, var radīt sarežģītas atgriezeniskās saites situācijas. Ko Tu kā vadītājs vari darīt? Lasi FranklinCovey padomus, kas palīdzēs sagatavoties potenciāli emocionālai atgriezeniskās saites tikšanās reizei.

Ko ņemt vērā ejot uz potenciāli emocionālu atgriezeniskās saites tikšanos?

1. Nebaidies no emocijām.

Tavs darbinieks pastiprināti izjūt kādas emocijas – tas ir normāli, un atceries, ka visdrīzāk arī Tu tā esi juties. Ļauj emocijām būt un centies izprast, no kurienes tās nāk. Pirms rīkoties, emocijas vajag atpazīt un atzīt, tikai tad tās varēs sākt kontrolēt.

2. Kad emocijas gūst virsroku, paņem pauzi.

Dažkārt cilvēki nonāk stadijā, kad nespēj vairs loģiski domāt un valdīt pār emocijām. Par to liecina agresivitāte, aizsardzības pozīcijas ieņemšana, sastingums un arī raudāšana. Ir gadījumi, kad nepieciešams tikai nedaudz humora, lai šīs sajūtas izkliedētu, bet Tev kā vadītājam ir jāpazīst savi padotie. Ieturi pauzi un saki, “Atliksim šo sarunu uz rītdienu, lai mēs varētu sakārtot savas domas.”

Atceroties šos divus atslēgas soļus, paskatīsimies, kā tikt galā ar 5 sarežģītām atgriezeniskās saites situācijām.

Kā rīkoties dažādās sitācijās?

1. Pirms atgriezeniskās saites diskusijas, centies nomierināties, cik vien iespējams.

Ko darīt, ja jūti, ka risināmā situācija arī Tevī izraisa emociju sakāpinājumu? Tā notiek ar mums visiem.

Ja Tu nevari nomierināties, pamēģini apkopot savas domas rakstiski pirms dodies iztunāt tās ar kādu personu, vai arī, ekstrēmos gadījumos, aprunājies ar HR darbinieku, lai sekmētu atgriezeniskās saites diskusiju. Ja Tu sāc zaudēt kontroli pār savām emocijām, atkāpies, ātri pabeidz iesākto un atgriezies pie sarunas nākamajā dienā. 

2. Ja perona kļūst nerunīga, kad uzsāc sarunu par atgriezenisko saiti, mēģini sagaidīt atbildi klusējot vai aktīvi iesaistot personu sarunā.

Jautā: “Ko Tu par to domā?” Atgādini personai, ka šī ir saruna, un Tev ir nepieciešams saprast, ko viņš vai viņa domā. Esi iejūtīgs. Pārliecinies, ka Tu neiebiedē otru personu ar sejas izteiksmēm vai fiziskiem žestiem. Un neiejaucies, kad otrs runā – tas ir ļoti svarīgi. Klausīties nozīmē nerunāt! Klausies otras personas atbildēs un attiecīgi reaģē.

3. Kad sniedz atgriezenisko saiti, uzklausi personu arī tad, ja viņš/viņa kliedz, raud vai ieņem aizsargpozīciju.

Protams, visam ir savas robežas. Tev nav jākļūst par kājslauķi, kamēr otrs cilvēks izliek savu nepatiku, taču, kad emociju uzplūdi ir pārgājuši, jūs varat būt nonākuši vietā, kurā ir iespējams veikt uzlabojumus. Paliec mierīgs un atzīsti viņa vai viņas emocionālo stāvokli. Pasaki paldies, ka otra persona piekrita ar Tevi izskatīt problēmu, un atzīsti, ka, Tavuprāt, tas nav viegls process. Jo lielāku atbalstu Tu sniegsi, jo lielāka iespēja jums būs sadarboties un atrisināt problēmu.

4. Uzdod atklātus jautājumus, lai izprastu otra cilvēka personīgās problēmas.

Ja nu otra persona saskaras ar veselības problēmām, attiecību sāpēm vai finansiālām grūtībām? Cilvēks ir pakļauts stresam un emocijas var būt pārspīlētas. Dažkārt Tu varbūt jau zini, kādi ir apstākļi, taču nevari par tiem runāt tieši, kamēr persona nav atvērusies un pati nestāsta par problēmām.

Ja domā, ka tas palīdzētu, uzdodot atvērtus jautājumus, Tu vari apstiprināt darbiniekam, ka neesi šeit, lai nosodītu. Ir svarīgi, lai Tu atzītu, ka saproti, ka viņa vai viņš ir pakļauts lielam stresam, un uzsver, ka Tu vēlies palīdzēt darba jautājumos, kamēr ir šis grūtais posms.

5. Atgriezenisko saiti par komandas dalībnieka personīgajiem paradumiem apspried īsi.

Ko darīt, ja komandas locekļa personīgie ieradumi, piemēram, skaļa runašāna, košļājamās gumijas košļāšana, neatbilstoša ģērbšanās stila ieturēšana traucē Tev strādāt? Vienkārši pasaki to pēc iespējas pieklājīgāk un atļauj parsonai pašai ar to tikt galā. Mēģini šai situācijai un atbildēm pieiet saaudzīgi. Lai samazinātu apkaunojumu, apraksti situāciju kā kaut ko, ko esi pamanījis, nevis kā kaut ko, par ko “visi sūdzās”.

Daudzas no šīm situācijām ir sarežģītas atgriezeniskās saites situācijas un var būt patiesi neērtas. Bet, jo ērtāk jutīsies sniedzot atgriezenisko saiti, jo labāk spēsi novadīt sarežģītas atgriezeniskās saites tikšanās.

Lai regulāri lasītu rakstus savu prasmju un efektivitātes uzlabošanai, piesakies jaunumu saņemšanai zemāk! 

Jhana ©, 2019, Ieva Bumbiere

Kāpēc par to domāt? 

Var būt ļoti kārdinoši pievienoties kolēģiem pasūdzēties vai cepties par darbu. Būt vadītājam un krāmēt kopējā kaudzē arī savu sūdzēšanos ne tikai nevienam nepalīdz, bet ir arī neprofesionāli. Kas tev var šķist kā atbalsta izrādīšana citiem, var sūtīt skaidru signālu, ka tu neesi gatavs ieguldīties organizācijā. Turklāt, tas var radīt toksisku vidi, demotivēt kolēģus, kā arī nākt atpakaļ, ja kāds no iesaistītajiem par tavu cepšanos vai tvaika nolaišanu pastāsta kādam tālāk. 

Kā to darīt?

1. Sagatavo gatavu frāzi, ko izmantot, kad kāds sāk cepties.

Tu vēlies atrast frāzi, kas izklausās dabiski un parāda, ka Tev rūp otra cilvēka raizes, nepievēršot uzmanību sev un savām jūtām. 

Piemēram:

• “Man nepatīk, kā Toms vada sapulces, tās ir garlaicīgas un bezjēdzīgas.”
• Tu: “Paldies, ka runā par to. Es dzirdu, ka tu esi neapmierināts/-a.”

Vai:

• “Šī jaunā ēka mums visiem ir par mazu. Un Ritas komanda ir vienīgā, kurai pa logu ir normāls skats.”
• “Paldies, ka runā ar mani par to. Es vēl joprojām cenšos aptvert šīs jaunās pārmaiņas.”

2. Šo frāzi turpini ar atvērto jautājumu, lai mazinātu sūdzēšanos un vērstu cilvēka uzmanību uz risinājumu.

Uzmanies, tavs mērķis nav būt pārākam par otru. Neaizskar otra cilvēka jūtas. Galu galā šajās sūdzībās slēpjas vērtīga atgriezeniskā saite un, iespējams, pat veids, kā tu vari palīdzēt. 

Piemēram: 

• “Ja Tev būtu iespēja vadīt Toma sapulces, ko Tu tajās mainītu?”
• “Kas ir viena vērtīga lieta, ko tu iegūsti Toma vadītajās sapulcēs?”

Vai:

• “Kāda veida telpas organizācijai būtu vajadzīgas, ja mēs nākotnē atkal pārvāktos?”
• “Vai tu domā, ka ir labāks veids, kā mēs varētu pārdalīt telpas? Mēs varam pārrunāt idejas ar Saimnieciskās darbības komandu.”

3. Ja Tev vajag nolaist tvaiku attiecībā uz darbu, aprunājies ar uzticamu draugu vai cilvēku, kas strādā ārpus tavas organizācijas.

Lai gan tu vari un tev vajadzētu ar saviem kolēģiem un darbiniekiem atklāti runāt par izaicinājumiem (“Tev taisnība, šī ir sarežģīta situācija, mums būtu par to jārunā”), ilgstoša cepšanās (“Jā, es nespēju noticēt, ka viņi tā izrīkojās!”) vairos tikai negativitāti. Reizēs, kad tev patiesi vajag nolaist tvaiku, atrodi kādu citu ārpusē, ar ko aprunāties.