Pauze nav apstāšanās

Sākoties 2025. gadam es jau zināju, ka martā būšu bez algota darba, bez saistībām ar konkrētu darba devēju. Es nolēmu nesteigties, ievilkt elpu pirms mesties iekšā kārtējos vai pirmajos izaicinājumos. Un nu jau pēdējos divus mēnešus es nestrādāju. Šis laiks man ir viens no vērtīgākajiem pēdējo gadu laikā. Varbūt tieši šīs pauzes ir tas, ko mēs par maz novērtējam?

Ja Latvijā būtu izplatīts “sabatical leave” jeb sabatiskais atvaļinājums, es noteikti būtu tā fans, vismaz top pozīcijām – ļaut cilvēkiem atpūsties bez vainas sajūtas, pirms izdegšanas, lai atgrieztos ar enerģiju, idejām un atvērtu sirdi. Es domāju, ka tas atmaksātos.

Arī Harvard Business Review 2023. gada pētījums parāda, ka šāda veida pauzes patiešām var būt transformējošas. Pētnieki atklāja, ka cilvēki, kuri izmantoja šo atvaļinājumu, atgriezās darbā ar lielāku produktivitāti, jaunu perspektīvu un, pats svarīgākais – dziļāku izpratni par sevi. Šīs pauzes jeb atvaļinājumi bieži atjaunoja radošumu, atklāja jaunas intereses un pat pārdefinēja savus dzīves mērķus. Nav brīnums, ka daudzi pētījuma dalībnieki šo laiku raksturoja kā “dzīvi mainošu”.

Tas viss rezonē arī ar manu pieredzi – ka īsta pauze nav bēgšana, bet gan ieguldījums sevī. Un varbūt tas ir arī ieguldījums nākotnes darbā, komandā un organizācijā.

Kāpēc šī pauze man ir tik vērtīga?

Pirmkārt, šis ir laiks, kad beidzot varu darīt to, kam darbā vienmēr “nebija laika”. Piemēram, ceļot bez strikta datuma atpakaļceļa biļetē. Esmu atgriezusies pie novārtā atstātiem hobijiem, izbaudu nesteidzīgas darba dienu pusdienas ar draugiem, kuri nav piesieti rutīnai “9-17”. Man ir laiks mācīties jaunas lietas – nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka es vēlos. Kad vēl tu vari būt tik brīvs savās izvēlēs, kā starp diviem darbiem?

Otrkārt, kad esi starp darbiem, pēkšņi apklust ikdienas troksnis. Un, jā, sākumā tas ir biedējoši. Bet sadzirdēt sevi ir arī ļoti dziedējoši. Tā ir iespēja atcerēties, kāda es esmu ārpus tituliem, termiņiem un sapulcēm. Biežāk uzdotais jautājums ir “Ko Tu tagad darīsi? Kas tālāk?” Man šis laiks ir bijis par to, lai padomātu – ne tikai “ko es gribu darīt”, bet arī “kāpēc”. Nav jau liela māksla ielēkt kārtējā korporatīvajā lomā. Mans lielākais jautājums ir “Ko es meklēju nākamajā lomā?” Jāsaka godīgi, ka man sākumā labāk gāja ar jautājumu, ko es negribu! Svarīgi tomēr virzīt sevi atpakaļ uz pozitīvas nots – “Kas man patika manā pēdējā darbā, un kas mani nokausēja?”; “Vai es meklēju tikai nākamo darbu… vai arī jaunu sākumu?”

Treškārt, es mācos izjust mieru. Ne visas dienas šajā laikā ir bijušas aktīvas, produktīvas vai piepildītas ar notikumiem. Dažas vienkārši ir bijušas – ar nesteidzīgu, garu pastaigu, vēl vienu kafiju, ar garāku rītu vai vēlāku vakaru, ar domām, kas nāk un iet. Agrāk šāda greznība būtu likusies kā izniekots laiks – vajag to un šito, tagad es to izjūtu kā lēnu uzlādi. Atļaut sev neko nesasteigt, iedziļināties, izpētīt, jā, arī sajust kā es par to jūtos.

Ja Tu šobrīd esi starp darbiem – pāris ieteikumi no manis:

• Dod sev atļauju atpūsties. Tas nav laiks, kas jāpierāda kādam vai jāaizpilda ar aktivitātēm tikai tāpēc, lai nebūtu “tukšums”.
• Nepadari šo pauzi par sprintu. Ne visam jānotiek uzreiz – ļauj sev apdomāt, ko patiesi vēlies, nevis tikai, kas ir “pieejams”.
• Pieraksti savas domas. Neformāli – sajūtas, idejas, pārdomas. Reizēm rakstīšana palīdz ieraudzīt virzienu.
• Sazinies ar cilvēkiem. Draugiem, kolēģiem, cilvēkiem no nozares. Ne obligāti meklējot darbu, bet vienkārši būšanai kontaktā ar pasauli.
• Atceries – Tu neesi viens/-a. Mēs bieži klusējam par šiem periodiem, bet realitātē – gandrīz ikviens profesionālis kādā brīdī ir tur bijis.
• Un jā, finanšu drošība ir svarīga. Ja Tu šobrīd tikai domā par izmaiņām nākotnē – sāc domāt arī par drošības spilvenu. Dažus mēnešus bez ienākumiem pārdzīvot būs daudz vieglāk, ja sev jau iepriekš būsi iedevis šo telpu – emocionāli un finansiāli. Tas nav neiespējami, tā ir disciplīna, un pauze starp darbiem nav greznība, tas ir resurss.

Pauze nav apstāšanās, tas ir pārejas stāvoklis. Tā ir apzināta pauze, nevis tukšums. Un es mācos to izturēt – jo tikai mierā mēs dzirdam, kas mūs patiešām sauc tālāk.

Raksta autore: Anita Kalniņa, FranklinCovey Latvia trenere