Kā no jokiem un mājieniem tikt līdz nozīmīgai sarunai?

Kuram gan tā nav gadījies – ir kāds jautājums, tēma, kaut kas, par ko vajadzētu aprunāties ar kādu cilvēku. Varbūt tas ir partneris, kolēģis, priekšnieks, vai padotais. Bet šausmīgi negribas, jo būs kaut kā neērti, sarežģīti, iespējams, emocionāli. Ko mēs bieži sākam darīt šādos brīžos? Dot mājienus! Vai jokot. Vai mēģināt citos netiešos veidos sadalīt, samazināt, sasmalcināt šo tēmu, lai nemanāmi to otram “iebarotu”.

Bet kas notiek otrā pusē? Vai mums patīk, kad kāds mums kaut ko mēģina “iebarot”? Pārsvarā nē. Mēs sākam izjust pretestību pret šo tēmu, pret saturu vai arī esam apjukuši un nesaprotam, ko tas otrs īsti mēģina pateikt. Es dzirdu mājienus, dzirdu jokus, dzirdu, ka tā tēma kaut kur tepat gaisā ir, bet tādu īstu un pielietojamu informāciju, ar kuru kaut ko darīt, tā arī nesaņemu.

Un tieši tas pats notiek arī jokotāja pusē – es mēģinu tā un šitā, bet tas otrs kā nedzird, tā nedzird. Jo svarīgāko visbiežāk tā arī nepasakām. Un šajā brīdī joki bieži vien mēdz kļūt arī sarkastiski vai mazliet aizskaroši, jo mūsu emocijas kļūst sakāpinātas un attiecībās ienāk spriedze.

Risinājums var būt kaut kur pa vidu.

Proti, tā, pirmkārt, ir mūsu atbildība runāt par savām vajadzībām. Joki un mājieni visbiežāk ir veidi, kā uz āru laužas mūsu vajadzības, par kurām baidāmies runāt. Mēs neesam gatavi riskēt un ķerties pie šīs sarunas tieši un atklāti, jo atraidījuma gadījumā varam būt dziļi sāpināti. Taču klusējot, vajadzība nekur nepazūd, tā turpina “vārīties”, augt un gribēt tikt uz āru. Un tad mēs mēģinām to izpaust aizplīvurotā vai pamazināmā formā.

Taču būtiskākais jeb komunikācija par vajadzībām tā arī nenotiek. Ja es jokoju vai dodu mājienus, es nepalīdzu otram saprast manas vajadzības. Es nesniedzu pietiekami daudz informācijas, lai otrs varētu kaut ko ar to izdarīt jeb pielietot šo informāciju.

 
Gana bieži gadās arī tā, ka dodam mājienus tik ilgi, kamēr paliekam dusmīgi un aizkaitināti, un tad šīs dusmas mēdz ļoti ekspresīvā veidā izlausties uz āru. Taču ir iespējas kaut ko darīt lietas labā arī tad, ja esam otrā pusē – ja dzirdam jokus vai mājienus savā virzienā, mēs varam ne tikai mēģināt paši saviem spēkiem aiz tiem saskatīt alternatīvo pasauli, bet tiešā, cieņpilnā un iejūtīgā veidā uzrunāt otru un teikt:

Klau, es dzirdu, ka te ir kaut kas Tev ļoti būtisks, bet es īsti nesaprotu pilno bildi. Lūdzu, palīdzi man saprast, kas ir tas, ko Tu mēģini pateikt.

Protams, ir svarīgi to darīt privāti, abiem esot pietiekami labā noskaņojumā un gatavībā, ka iespējams sarunas partnerim sākumā vajadzēs mazliet “nolaist tvaiku” – jeb norunāt to emocionālo daļu, kas paspējusi sakrāties. Izpaust to sašutumu, izmisumu, bezspēcību, apjukumu, nenovērtējuma sajūtu vai jebko citu, kas aiz šīs tēmas stāv. Mums, kā jautātājam, jāapzinās, ka ir kāds iemesls, kāpēc šis cilvēks nav bijis gatavs runāt tieši, atklāti un uzreiz. Iespējams, tās ir mūsu pagātnes reakcijas, iespējams, tās ir paša cilvēka bažas, bet, ja mums ir svarīgi atjaunot pilnas un godīgas informācijas apriti, tad mums arī jābūt gataviem tam pieiet ar lielu devu empātijas un gatavību otru sadzirdēt.

Kā tas var izskatīties praktiski?

Es esmu uzņēmies kāda no darba aizgājuša kolēģa pienākumus, ļoti cenšos tos labi īstenot, jo ceru uz būtisku algas pielikumu. Un ik pa laikam dodu mājienus savam vadītājam vai jokoju par šo tēmu. Vadītājs var sadzirdēt, ka es jūtos nenovērtēts un sākt izteikt man uzslavas, priecāties par mani sapulcē. Es turpinu dot mājienus un jokot vēl vairāk, cerot, ka mani sapratīs.

Vadītājs kādā brīdī nogurst no slavēšanas un sāk kļūt viegli aizkaitināts:

Es visu laiku slavēju, priecājos, situ plaukstiņas, bet viņš visu laiku dīc vēl uzslavas un uzmanību.

Es arī kļūstu aizkaitināts:
Mēģinu tā un šitā, bet viņš tikai saka man paldies. Bet es taču vienkārši gribu naudu!

Rezultāts: Pat, ja šis kādā brīdī nonāk līdz atklātai sarunai, vistcamāk, tā jau norit ar krietni spēcīgāku emocionālo fonu, abās pusēs ir sakrājies aizkaitinājums, apjukums un neizpratne un krietns resursu daudzums tiek veltīts emocionālā sakāpinātā fona “nokopšanai”.

Kāda ir alternatīva?

1. Vienoties ar sevi par stratēģiju – es runāju uzreiz vai arī esmu gatavs 1-2 mēnešus sevi pierādīt un tad runāju. Jebkurā gadījumā, svarīgi to izvēlēties un pie tā pieturēties. Jo joki un mājieni visbiežāk notiek tad, kad īsti nesaprotu, vai esmu gatavs runāt vai tomēr ne.
2. Runāju ar savu vadītāju un esmu ļoti atklāts un godīgs par savām vajadzībām. Tas nozīmē, ka iepriekš izdomāju, ko teikšu un kas man patiešām ir būtiski. Turklāt, svarīgi atcerēties – neatkarīgi no tā, vai izvēlos sevi vispirms pierādīt un tad lūgt algas pielikumu vai darīt to pēc kāda laika – runāt par šīm abām opcijām es varu uzreiz.

Piemēram:

Es tagad esmu uzņēmies Jura pienākumus, es gribētu kādu laiku sevi pierādīt un tad runāt par algas pielikumu, jo man tas ir svarīgi.

Tik vienkārši – šī tēma ir uzrunāta, vadītājs ir informēts un zina, kas man ir svarīgi, zina, ka esmu apņēmības pilns un izrādu iniciatīvu un zina, kāds ir termiņš un kad jāsāk domāt par algas sarunu.

Vai arī:

Es pēdējos divus mēnešus esmu cītīgi strādājis, lai labi apvienotu savus un Jura pienākumus, man šķiet, ka esmu veicis ļoti labu darbu un labprāt to arī turpinātu darīt, taču gribu parunāt par to, kā tas izskatās finansiāli. Man būtu svarīgi, ka turpmāk šis darbs ir apmaksāts.

Kas svarīgi, runājot laicīgi un skaidri, mēs izrādām rūpes ne tikai par sevi – caur šo sarunu, es saku otram: “Es gribu, lai tu piedalies. Man ir svarīgi, ka mēs sadarbojamies, lai tiktu pie mums abiem derīga risinājuma. Tāpēc es nevis nāku un pieprasu vai aizvainoju tevi ar jokiem, jo tu nespēj nolasīt manas domas, bet gan tieši otrādi – es tevi ieaicinu šajā sarunā un gribu ar tevi sadarboties.

Mēs neesam pieraduši domāt, ka mūsu vajadzības varētu būt kaut kas tik svarīgs, ka tās drīkstētu izpaust skaļi vai, ka citiem tās interesētu vai būtu svarīgas. Un var būt satraucoši iztēloties, ka tagad par tām būs jārunā skaļi. Kā tas būs? Ja iztēlojamies sevi mainītās lomās, visbiežāk mums ļoti patīk būt attiecībās ar cilvēkiem, kuri spēj nodefinēt un pateikt, ko viņi vēlas un kuriem ir skaidrs, kas viņiem ir vajadzīgs. Tad mums nav jāmin, jāmēģina izzīlēt vai ar “mēģinājuma-kļūdu” metodi uzzināt viņu vajadzības.

Mūsu visu vajadzību adekvāta, labdabīga un laicīga izpaušana ir ļoti būtiska veiksmīgai komunikācijai un sadarbībai ar citiem un tas palīdz ne tikai mums. Tas palīdz arī citiem, kuri vēlas būt attiecībās un sadarboties. Tāpēc aicinu un iedrošinu padomāt: kas ir viena mana vajadzība, kura jau sen manī urd un es varētu par to sākt runāt tieši un atklāti? Padomā, kādi būs tev ērti vārdi kā tu varēsi šo vajadzību iznest gaismā un izpaust.

Raksta autors: Marta Karlsone,
FranklinCovey Latvia trenere un organizāciju psihologs

Lai regulāri lasītu FranklinCovey bloga rakstus, 
piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.