Tev vajag atpūsties!
Otrā pasaules kara laikā, kad pasaule bija ierauta haosā un nemitīgā spriedzē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts regulāri devās makšķerēšanas braucienos, lai atgūtu mieru un spētu pieņemt izsvērtus lēmumus.
Google ideja aizsākās “Burning Man” festivālā, kur Sergejs Brins un Larijs Peidžs atpūšoties tērzēja par to, kā organizēt pasaules informāciju.
Ideja par Hariju Poteru pie Dž.K. Roulingas atnāca vilcienā. Viņa neklausījās podkāstu, nelasīja pašpalīdzības grāmatas un necentās braucienu padarīt “produktīvu”. Gluži pretēji – viņa bija vienatnē ar sevi un savām domām.
Arī slavenais franču matemātiķis Anrī Puankarē ilgstoši lauzīja galvu par vienu no sarežģītākajām matemātikas problēmām. Viņš koncentrējās uz katru tās sīkāko detaļu, taču progress bija apstājies. Līdz kādu dienu, kāpjot autobusā, risinājums pie viņa atnāca kā zibsnis. Tikai brīdī, kad viņš pārstāja koncentrēties un ļāva savam prātam klejot autopilotā, visi puzles gabaliņi pēkšņi salikās vietā.
“Darba un privātās dzīves līdzsvars” nav sadaļa no zinātniskās fantastikas.
Ikdienā, strādājot ar organizācijām un to vadītājiem, es samērā bieži vadu FranklinCovey treniņu Efektīvu cilvēku 7 paradumi . Tajā ir uzdevums, kurā lūdzu dalībniekus pierakstīt savas pirmās asociācijas ar dažādiem jēdzieniem. Vārdi mainās, bet lielākoties iekļauju tādus kā “saule”, “nauda”, “veselība”, “politiķi” un “darba-dzīves līdzsvars”. Kad aicinu dalīties ar savām asociācijām, pārāk bieži dzirdu, ka pie “darba un privātās dzīves līdzsvara” parādās frāzes “neeksistē”, “neiespējami”, “pārāk maz” – nereti ar nervoziem smiekliem fonā. Grāmatā “Nozagtā uzmanība” Johans Hari (Johann Hari) raksta par mūsdienu pārprasto produktivitāti. Par nemitīgo vēlmi tiekties uz izaugsmi, katru brīdi darīt kaut ko lietderīgu un uzturēt prātu patstāvīgā fokusā. Līdz pat 20. gadsimta beigām zinātnē valdīja uzskats, ka brīžos, kad mūsu smadzenes nav koncentrējušās, tās, līdzīgi kā muskuļi, ir klusas un neaktīvas. Līdz ar tehnoloģiju attīstību, notika arī paradigmu maiņa zinātnieku aprindās par to, kas notiek mūsu smadzenēs. Kad prāts klejo, tas neatslābst – tas sāk darboties citādi.- Pirmkārt, mēs klusumā sākam sakārtot pasauli sev apkārt. Gluži kā lasot grāmatu, domas nepārtraukti savijas ar atmiņām, secinājumiem un asociācijām – tā mēs piešķiram jēgu tam, ko pieredzam.
- Otrkārt, smadzenes spontāni sāk savienot idejas, kas iepriekš šķita nesaistītas. Šis mehānisms ir cieši saistīts ar radošumu un atklājumiem. Idejas, kas šķita nesaprotamas, pēkšņi nostājas savās vietās.
- Treškārt, mēs sākam veikt sava veida “garīgo ceļojumu laikā” – pārskatām pagātni, prognozējam nākotni un ieliekam savas dzīves notikumus plašākā kontekstā. Jo vairāk ļaujam prātam brīvi klejot, jo labāk spējam organizēt savus mērķus, pieņemt pārdomātus lēmumus un izprast paši sevi.
