Prioritāšu restarts: kā noteikt, kas vēl jāpaveic?
Augusts iegājis otrajā pusē, un 1. septembris ir pavisam tuvu. Laikam nav vērts atgādināt, ka 2026. gads jau sen pāri pusei. Daudzi vasarā izmantojuši iespēju doties atvaļinājumā un atjaunot mentālās un fiziskās enerģijas rezerves, ceru, ka arī Tu.
Kopš bērnības 1. septembris šķitis kā simbolisks jauns sākums. Manuprāt, tas ir arī lielisks brīdis, lai pārskatītu savus mērķus un prioritātes. Veikt tādu kā prioritāšu restartu. Šeit gan jāprecizē, ka ar “restartu” es nedomāju drastisku prioritāšu maiņu. Domāju izvērtēšanu, un kādam, iespējams, vienkārši atcerēšanos par gada sākumā izvirzītajiem mērķiem. Būs kāds, kas teiks, ka pasaule pa šo laiku pagriezusies par 180 grādiem, un kāds cits, kas teiks, ka prioritātes mainās visu laiku. Tieši tāpēc restarts ir izvērtēšana, nevis visa pārrakstīšana. Ir vērts pārbaudīt, vai tas, kam šobrīd veltu savu laiku un enerģiju, joprojām ir tas svarīgākais? Tā teikt, mēs neizmetam nospraustos mērķus, mēs pārbaudām, vai tie joprojām ir īstie.
Kad viss šķiet vienlīdz svarīgs
Daudzi šodien dzīvo pastāvīgā steidzamības sajūtā. Kārena Volkere savā rakstā Harvard Business Review to sauc par ambient urgency: nepārtrauktas pārmaiņas, savstarpēji konkurējošas prioritātes un nemitīgas prasības rada sajūtu, ka viss ir vienlīdz svarīgs. Viņas secinājums ir vienkāršs: tā vietā, lai mēģinātu paveikt vairāk, jāpieņem mazāk, bet labāki lēmumi, apzināti izvēloties, ko turpināt, ko deleģēt, ko atlikt un ko pārtraukt.
Te man patīk arī MIT Sloan pētnieka Donalda Sula doma – prioritātēm jāpalīdz mums izlemt ne tikai to, kam pievērsties, bet arī to, ko pārtraukt darīt. Tas ir arī labs restarta tests pašam sev: ja šī patiešām ir mana prioritāte, ko es tās dēļ pārtraukšu darīt? Ja atbildes nav, iespējams, tā vēl nav prioritāte. Tā vienkārši ir vēl viena lieta vēlmju sarakstā.
Prioritātes nozīmē arī no kaut kā atteikties
Mums, cilvēkiem, ir vērtīgi redzēt reālus piemērus. Šoreiz ne manu, bet manas FranklinCovey kolēģes. Viņa pieņēma lēmumu neturpināt savu treneres lomu. Viņa ir cilvēks, kurš paveic daudz un kuram ir ļoti augstas prasības pret sevi. Izvērtējot savas prioritātes, viņa saprata: ir par daudz, un kaut kas ir jānoņem, pat ja tas ir kaut kas, kas patīk un šķiet ļoti vērtīgs. Tagad viņai ir laiks koncentrēties uz savām galvenajām prioritātēm, un man nav šaubu, ka viņa tāpēc spēs paveikt vairāk tieši savās svarīgākajās jomās.
Cik daudzi no mums spēj atteikties no kaut kā, kas mums patīk? Atzīt, ka vienkārši ir par daudz? Ja šādus lēmumus spētu pieņemt vairākums, ticu, ka strauji pieaugtu ne tikai produktivitāte, bet vēl vairāk, paveikto darbu kvalitāte.
Kā teikts mūsu FranklinCovey risinājuma “Produktivitāte, kas maina rezultātus” aprakstā
Galvenais nav paveikt visu, bet gan atvadīties no aizņemtības un neizdegt.
Kaut kā šī vienkāršā patiesība mēdz samērā bieži piemirsties, tāpēc noteikti ir vērts to sev ik pa laikam atgādināt.
Kā noturēt fokusu uz svarīgāko?
Kārtīgs prioritāšu restarts tam palīdz. Bet ar restartu vien nepietiks.
Kad esam izlēmuši, kas ir svarīgs, jāspēj noturēt fokusu. Un šeit talkā nāk ne tikai disciplīna, bet arī produktivitātes sistēma, ko apzināti veidojam paši. Par to šogad jau rakstīju bloga rakstā: Produktivitātes sistēma jeb kā koncentrēties uz īpaši svarīgo (iespēja noklausīties arī audio formātā)
Un, ja vajag vienu teikumu, ko paņemt līdzi savā prioritāšu restartā, tad pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu to jau uzrakstīja Marks Aurēlijs:
Ikvienā brīdī vaicā sev: vai šis ir nepieciešams?
Lai izdodas restarts!
Raksta autors: Matīss Haritonovs, FranklinCovey Latvia treneris
Lai regulāri lasītu rakstus prasmju attīstībai un efektivitātes uzlabošanai, piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.
