“Sāc ar sevi” ir viens no manas bērnības spilgtākajiem teikumiem. Un nē, ne tajos brīžos, kad kāds atvēra lielo saldumu maisu (un būsim godīgi – nebija taču nekādu saldumu maisu). Tieši otrādi – šos vārdus dzirdēju brīdī, kad mūsu daudzbērnu mājsaimniecībā izcēlās kārtējais tracis, un visi rindā skrējām sūdzēties. Tad mammai bija viena atbilde: katrs sāk ar sevi jeb katram vispirms pašam jāapzinās, kur pats ir salaidis dēlī, kļūdījies un izdarījis otram pāri.
Viegli iztēloties, cik kaitinoši šie vārdi toreiz likās. Jo, skaidrs taču bija – pie visām pasaules netaisnībām vainīgi bija tikai brāļi, ne jau es! Bet, ironiskā kārtā, šo pašu frāzi es tagad bieži saku pieaugušajiem. Tikai konteksts ir mainījies.
Ko nozīmē “sākt ar sevi” darba un sadarbības kontekstā?
Kad runāju ar cilvēkiem par labāku sadarbību darba vidē, “sāc ar sevi” nenozīmē tikai “saproti, ko vari darīt labāk” (lai gan arī to). Tas nozīmē ko daudz svarīgāku:
Sāc ar skaidrību par savām vajadzībām. Beidz izlikties, ka Tu esi šeit tikai, lai kalpotu citiem.
Sāc ar to, ka apzinies un atzīsti:
- Tev drīkst būt vajadzības.
- Ir svarīgi saprast, kādas tās ir.
- Citi drīkst par tām zināt.
Protams, es nerunāju par manipulatīviem izspiešanas mēģinājumiem, kur uzspiežu citiem savas nesaprātīgās “vajadzības”. Bet, ja raugāmies uz ikdienas sadarbību, tad būtu daudz vieglāk sasniegt labākus rezultātus, ja jau pašā sākumāmēsatklāti izrunātu, ko katrs no mums sagaida. Un te ir interesantākais:
Jo ilgāk atliekam savu vajadzību izpaušanu, jo grūtāk ir par tām runāt vēlāk.
- Citi nevar zināt un nojaust, ko tieši es vēlos panākt sadarbībā.
- Citi nevar zināt, kādu es iztēlojos projekta iznākumu.
- Citi nevar zināt, kādas ir manas sadarbības un komunikācijas preferences.
Jā, dažreiz otrs “nolasa” un uzmin, taču esmu stingri pārliecināta, ka pieaugušu cilvēku sadarbībā nav jēgas tērēt laiku un resursus minēšanas spēlei. Labākais brīdis, kad izrunāt noteikumus, ir sākumā.
Ko tas nozīmē praktiski?
Domā par to kā par spēli. Ja mēs no paša sākuma esam vienisprāt, vai mēs spēlējam futbolu, basketbolu vai kaut ko citu, visiem ir vieglāk. Pretējā gadījumā – viens domā, ka jāspēr bumba vārtos, bet otrs to ripina ar rokām un nesaprot, kāpēc visi dusmojas par šo pieeju. Turklāt, ne tikai mēs visi kopīgi saprotam, ko darīsim, bet arī – kā to darīsim. Jeb kāda būs mūsu katra loma un ko tā nozīmēs.
Jo, kad esam jau procesa vidū, ir daudz grūtāk apstāties un pateikt: “Hei, šis nestrādā, kaut kas ir jāmaina!” Jo tas, kas bija jāizrunā sākumā, tagad jau ir sakrājis dusmas, nogurumu un vilšanos. Tāpēc – sāc ar sevi. Saproti savas vajadzības un skaidri, godīgi un cieņpilni pastāsti par tām tur, kur tas ir nepieciešams.
Gribi mierīgi pastrādāt, nevis pļāpāt ar kolēģi? Pasaki. Uzreiz un godīgi, nevis tad, kad jau ir apnicis klausīties.
Gribi, lai projektā ir skaidrs izpildes termiņš un pietiekami daudz laika? Pasaki. Sākumā, nevis tad, kad viss drīz jau būs par vēlu.
Gribi, lai pie jaunās kampaņas nebūtu jāstrādā virsstundas? Pasaki uzreiz. Nevis tad, kad jau trešo vakaru sēdi birojā līdz 20:00 un dūmi nāk pa ausīm.
Un tagad svarīgākā daļa:
Kad Tu sāc atzīt savas vajadzības, Tev paliek vieglāk pieņemt, ka arī citiem tādas ir. Un visbiežāk arī citiem paliek vieglāk izpaust savējās.
Manā pieredzē tā ir viena no labākajām vidēm izcilai sadarbībai – vide, kurā visi godīgi, atklāti un cieņpilni spēj runāt par to, kā mēs šo gribam darīt, kā mēs gribam sasniegt mērķus un kas man procesā ir svarīgi. Tā ir kā pārliecināta, adekvāti agresīva un dinamiska spēle labi zināmā un pārredzamā laukumā. Spēle, kurā lielākais fokuss un resurss tiek veltīts efektīvai sadarbībai un rezultāta sasniegšanai, nevis savstarpējām nesaskaņām.
Raksta autore: Marta Karlsone,
FranklinCovey Latvia trenere un organizāciju psiholoģe
