Autors: Aneta Ance Birzniece

Augusts iegājis otrajā pusē, un 1. septembris ir pavisam tuvu. Laikam nav vērts atgādināt, ka 2026. gads jau sen pāri pusei. Daudzi vasarā izmantojuši iespēju doties atvaļinājumā un atjaunot mentālās un fiziskās enerģijas rezerves, ceru, ka arī Tu.

Kopš bērnības 1. septembris šķitis kā simbolisks jauns sākums. Manuprāt, tas ir arī lielisks brīdis, lai pārskatītu savus mērķus un prioritātes. Veikt tādu kā prioritāšu restartu. Šeit gan jāprecizē, ka ar “restartu” es nedomāju drastisku prioritāšu maiņu. Domāju izvērtēšanu, un kādam, iespējams, vienkārši atcerēšanos par gada sākumā izvirzītajiem mērķiem. Būs kāds, kas teiks, ka pasaule pa šo laiku pagriezusies par 180 grādiem, un kāds cits, kas teiks, ka prioritātes mainās visu laiku. Tieši tāpēc restarts ir izvērtēšana, nevis visa pārrakstīšana. Ir vērts pārbaudīt, vai tas, kam šobrīd veltu savu laiku un enerģiju, joprojām ir tas svarīgākais? Tā teikt, mēs neizmetam nospraustos mērķus, mēs pārbaudām, vai tie joprojām ir īstie.

Kad viss šķiet vienlīdz svarīgs

Daudzi šodien dzīvo pastāvīgā steidzamības sajūtā. Kārena Volkere savā rakstā Harvard Business Review to sauc par ambient urgency: nepārtrauktas pārmaiņas, savstarpēji konkurējošas prioritātes un nemitīgas prasības rada sajūtu, ka viss ir vienlīdz svarīgs. Viņas secinājums ir vienkāršs: tā vietā, lai mēģinātu paveikt vairāk, jāpieņem mazāk, bet labāki lēmumi, apzināti izvēloties, ko turpināt, ko deleģēt, ko atlikt un ko pārtraukt.

Te man patīk arī MIT Sloan pētnieka Donalda Sula doma – prioritātēm jāpalīdz mums izlemt ne tikai to, kam pievērsties, bet arī to, ko pārtraukt darīt. Tas ir arī labs restarta tests pašam sev: ja šī patiešām ir mana prioritāte, ko es tās dēļ pārtraukšu darīt? Ja atbildes nav, iespējams, tā vēl nav prioritāte. Tā vienkārši ir vēl viena lieta vēlmju sarakstā.

Prioritātes nozīmē arī no kaut kā atteikties

Mums, cilvēkiem, ir vērtīgi redzēt reālus piemērus. Šoreiz ne manu, bet manas FranklinCovey kolēģes. Viņa pieņēma lēmumu neturpināt savu treneres lomu. Viņa ir cilvēks, kurš paveic daudz un kuram ir ļoti augstas prasības pret sevi. Izvērtējot savas prioritātes, viņa saprata: ir par daudz, un kaut kas ir jānoņem, pat ja tas ir kaut kas, kas patīk un šķiet ļoti vērtīgs. Tagad viņai ir laiks koncentrēties uz savām galvenajām prioritātēm, un man nav šaubu, ka viņa tāpēc spēs paveikt vairāk tieši savās svarīgākajās jomās.

Cik daudzi no mums spēj atteikties no kaut kā, kas mums patīk? Atzīt, ka vienkārši ir par daudz? Ja šādus lēmumus spētu pieņemt vairākums, ticu, ka strauji pieaugtu ne tikai produktivitāte, bet vēl vairāk, paveikto darbu kvalitāte.

Kā teikts mūsu FranklinCovey risinājuma “Produktivitāte, kas maina rezultātus” aprakstā

Galvenais nav paveikt visu, bet gan atvadīties no aizņemtības un neizdegt.

Kaut kā šī vienkāršā patiesība mēdz samērā bieži piemirsties, tāpēc noteikti ir vērts to sev ik pa laikam atgādināt.

Kā noturēt fokusu uz svarīgāko?

Kārtīgs prioritāšu restarts tam palīdz. Bet ar restartu vien nepietiks.

Kad esam izlēmuši, kas ir svarīgs, jāspēj noturēt fokusu. Un šeit talkā nāk ne tikai disciplīna, bet arī produktivitātes sistēma, ko apzināti veidojam paši. Par to šogad jau rakstīju bloga rakstā: Produktivitātes sistēma jeb kā koncentrēties uz īpaši svarīgo (iespēja noklausīties arī audio formātā)

Un, ja vajag vienu teikumu, ko paņemt līdzi savā prioritāšu restartā, tad pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu to jau uzrakstīja Marks Aurēlijs:

Ikvienā brīdī vaicā sev: vai šis ir nepieciešams?

Lai izdodas restarts!

Raksta autors: Matīss Haritonovs, FranklinCovey Latvia treneris

Lai regulāri lasītu rakstus prasmju attīstībai un efektivitātes uzlabošanai, piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.

Nevaru atcerēties konkrētu brīdi dzīvē, kad kļuvu “apsēsts” ar produktivitāti, laika plānošanu, mērķu izvirzīšanu un tiekšanos tos sasniegt. Iespējams, tas saistīts ar sportisko ģimeni un bērnību. Bet tas lai paliek stāsts citai reizei. Šoreiz vairāk pievērsīsimies tieši tam, ko tad šo gadu laikā esmu secinājis par produktivitātes sistēmas veidošanu un izaicinājumiem.

Kas ir produktivitātes sistēma?

Šī apsēstība ar produktivitāti, laika plānošanu un mērķu izvirzīšanu ir bijusi un turpina būt vērtīgs dzinulis manai attīstībai. Sekoju līdzi atzītākajiem autoriem un ekspertiem personīgās produktivitātes jomā. Lasu grāmatas, klausos podkāstus. No pieminēto ekspertu saraksta varu minēt Kalu Ņūportu (Cal Newport), grāmatu Deep Work, Slow Productivity, Digital Minimalism autors, Deividu Alenu (David Allen), autors grāmatai Getting Things Done, Džeimsu Klīru (James Clear), kurš sarakstījis Atomic Habits, un, protams, Stīvenu Koveju (Stephen Covey), grāmatu First Things First, The 7 Habits of Highly Effective People autors. Īsumā svarīgākā atziņa, ko no viņiem var paņemt – mums ir nepieciešama sistēma. Kā Džeims Klīrs teicis:

Mēs nepaceļamies līdz savu mērķu līmenim. Mēs nolaižamies līdz savu sistēmu līmenim.

*We do not rise to the level of our goals. We fall to the level of our systems. Tam pilnībā piekrītu, un varu arī apstiprināt caur savu pieredzi. Lai spētu koncentrēties uz pašu svarīgāko un to paveikt, mums ir nepieciešama sakārtota un skaidra sistēma jau pašos pamatos. Jā, katram šī sistēma var būt nedaudz atšķirīga. Katrs var izvēlēties dažādas aplikācijas un rīkus, taču jābūt skaidriem principiem:

• Kā tu notver uzdevumus – kā un kur šos uzdevumus piefiksē, atzīmē, saliec.
• Kad tos izskati – nedēļas plānošanas laikā ieliec konkrētu laiku, dienu, kad to darīsi.
• Kā tu kārto savu kalendāru – vai tu plāno savu nedēļu, vai tu plāno dienu, kā tu izvērtē, kam atvēlēt vairāk, kam mazāk laika, ko darīt, ja visam laika nepietiek.
• Un noslēdzošais, kā nonāc līdz uzdevumu paveikšanai?

Vienu būtisku aspektu esmu minējis un tā ir sistēma. Taču, lai spētu koncentrēties uz īpaši svarīgo, jāpiemin vēl kas: enerģija un spēja koncentrēties.

Produktivitātes sistēmas būtiskākie elementi

Enerģija ir pamats gan kvalitatīvai lēmumu pieņemšanai, gan uzdevumu izpildei. Un, lai mums būtu enerģija, par to ir pastāvīgi jārūpējas. Vienkāršāk sakot, mūsu dzīves stilam un paradumiem regulāri jāatjauno mūsu “enerģijas baterijas” gan fiziskās, gan mentālās. Agrāk ļoti fokusējos uz fizisko enerģiju un pietiekami nerūpējos par mentālo enerģiju, kas ir tikpat nozīmīga mūsu spējai būt efektīviem. Nevienam vairs nav pārsteigums, ka novest sevi līdz izdegšanai nemaz nav tik grūti. Un šis risks, manuprāt, ir vēl izteiktāks tieši tiem, kuri vēlas paveikt vairāk. Izdegšana bieži nozīmē piespiedu pauzi. Par to vairāk esmu izteicies, daloties ar savu pieredzi, kad apzināti nolēmu paņemt pauzi “An opportunity for a sabbatical should be taken at least once in a lifetime”. Bez veselības nav ilgtspējīgas veiktspējas → enerģijas → fokusa. Lūk, trīs pamata principi, ko iesaku ievērot, lai parūpētos gan par fiziskās, gan mentālās enerģijas bateriju atjaunošanu:

• Regulāra fiziska kustība. Un šis ir punkts, kuru nevar atstāt pašplūsmā. Nevis “kad sanāk”, bet tiek ieplānots laiks. Vismaz 30 minūtes dienā, kas tiek veltītas kustībai. Tā var būt ātra pastaiga, spēka treniņš, skriešana vai mobilitātes vingrinājumi. Fiziskā slodze uzlabo ne tikai sirds veselību, bet arī kognitīvās spējas, spēju koncentrēties un emocionālo noturību.
• Apzināta atjaunošanās. Te runāju gan par miegu, gan metālo atslodzi, kas ir ļoti nepieciešama. Minimums 7 – 8 stundas kvalitatīva miega. Tā ir nepieciešamība, nevis luksuss. Papildus tam, ir nepieciešams regulāri veidot atslodzes brīžus nervu sistēmai: laiks bez ekrāna, klusums, refleksija, ideālā gadījumā arī meditācija.
• Attiecību un jēgas uzturēšana. Cilvēki ar stiprām sociālām saitēm un skaidru dzīves virzienu ir psiholoģiski noturīgāki. Tāpēc investē attiecībās un rūpējies par tām regulāri. Izvērtē savas prioritātes un pārliecinies, ka ikdienas darbi saskan ar tavām vērtībām un dzīves lomām.

Augstāk trešajā punktā minēju vērtības un dzīves lomas. Ko tieši es ar to domāju? Bez skaidras lomu apzināšanās būs grūti vai gandrīz neiespējami definēt savus svarīgākos mērķus un noteikt prioritātes. Tāpēc no sirds iesaku vismaz reizi gadā veltīt stundu sava laika “Lomu auditam”.

Lomu audits kā produktivitātes sistēmas daļa

Ar ko sākt? Sāc ar savu galveno dzīves lomu definēšanu. Šīs lomas noteikti būs vairākas. Piemēram, vecāks, laulātais partneris, uzņēmuma īpašnieks. Domājot par katru no šīm lomām, atbildi uz jautājumu: kāds es vēlos būt šajā lomā? Ja grūti atbildēt, iedomājies, ko tu vēlētos, lai citi saka par tevi šajā lomā? Piemēram, vecāka lomā. Ko tu vēlies, lai tavi bērni saka par tevi pēc pāris gadiem vai tālākā nākotnē? Treniņa ietvaros kādreiz šo uzdevumu veicām, rakstot, kas ir tas, ko tu vēlētos, lai tev svarīgi cilvēki par tevi saka tavā 80. dzimšanas dienā. Pēc tam definē konkrētus mērķus, ko vēlies paveikt šajā lomā noteiktā laika periodā. Tas var būt ceturksnis, pusgads, gads, kā tu vēlies. Šis “Lomu audits” būs nenovērtējams palīgs, tas darbosies kā kompass ikdienas lēmumos par to, uz ko fokusēt savu enerģiju un laiku.

Produktivitātes sistēma nevar iztikt bez plānošanas

Kad pamati ir sakārtoti, nākamais būtiskais solis ir iknedēļas plānošana. Ideālā gadījumā, ja plānošanu vari veikt atkārtoti vienā un tajā pašā dienā un laikā, lai tas kļūtu par ieradumu. Šajā laikā tad izvērtē un nosaki nedēļas prioritātes. Te īpaši noderīgs būs Lomu audita laikā paveiktais. Nosaki savas nedēļas prioritātes caur lomām. Tad ieplāno uzdevumus kalendārā, rezervējot reālu laiku to izpildei. Praktisks ieteikums no manas puses, rezervē laiku dubultā no tā, kas sākotnēji nāca prātā. Ja šķiet, ka uzdevums aizņems 30 minūtes, labāk plāno 60. Kad prioritātes ir saplānotas, ķeries pie pārējā sakārtošanas. Šeit talkā nāks tavas produktivitātes sistēmas rīks, kurā esi piefiksējis uzdevumus, idejas, rakstus, ko vēlies izlasīt, vai podkāstus, ko vēlies noklausīties. Protams, kalendāru nevajadzētu aizplānot uz visiem 100%. Nevar izvairīties no tā, ka neparedzamais tāpat notiks. Viss nenotiks ideāli, tā vienkārši ir realitāte. Un tieši tāpēc vēlreiz atgriežos pie Džeimsa Klīra citāta, mēs nepaceļamies līdz savu mērķu līmenim, mēs nolaižamies līdz savu sistēmu līmenim. Produktivitāte nav par to, kā izdarīt vairāk. Tā ir par to, kā konsekventi izdarīt to, kas ir patiesi svarīgs. Sistēma palīdz sakārtot darbu. Enerģija ļauj to paveikt. Skaidras lomas dod virzienu. Ja spējam šos trīs elementus savienot, mēs ne tikai strādājam efektīvāk, mēs dzīvojam apzinātāk. Un tieši tur sākas ilgtermiņa piepildījums, nevis tikai aizņemtība. Ja arī tu vēlies likt stiprus pamatus savas personīgās produktivitātes sistēmas izveidē, pievienojies treniņam “Produktivitāte, kas maina rezultātus” publiskā treniņa formātā 24. septembrī. Vai arī sazinies ar mums, rakstot uz office@franklincovey.lv, lai pārrunātu treniņa iespējas ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu tavas organizācijas ietvaros.

Raksta autors: Matīss Haritonovs, FranklinCovey Latvia treneris

Lai regulāri lasītu rakstus prasmju attīstībai un efektivitātes uzlabošanai, piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.

Gada noslēgumā ļoti izteikti var novērot, kā daudziem vasaras atvaļinājumos uzlādētās baterijas jau iztukšotas, un rudens vīrusu viļņi pārplāno kalendārus. Organizācijās notiek saspringta gatavošanās gada noslēgumam, un, kamēr gaidām iepriecinošo sniega gaišumu, tumšais drēgnums sūcas miesā ar katru dienu mazliet dziļāk. Tomēr tam visam līdzās pamazām top arī gaidas un cerības par labāku Jauno gadu, kurā noteikti mēs visi darīsim lietas citādāk, vai ne? Vai ne? Šis nebūs kārtējais raksts ar virkni atgādinājumu par to, ka, lai neizdegtu, vajag plānot atpūtu, iet dabā un darīt darbu, kas reāli patīk, atrast savu “kāpēc”, vai labāk plānot laiku un deleģēt. Vai, ka nevajadzētu pārmēru neaizrauties ar darbu, par ko aizdedzies… līdz izdedz. Tu to visu noteikti zini. Kaut varbūt nedari. Bet zini. Tā vietā, lai iedotu tev kārtējo atpūtas un laika plānošanas padomu, es gribu iedot tev savu izpratni par izdegšanu. Iedot tās lietas, kas man pašai vislabāk palīdzējušas. Tās ir atziņas un prakses, kas balstās gan manā profesionālajā (psiholoģes), gan personīgajā pieredzē. Un, jā, uz raksta beigām es iedošu arī padomus, kā šo ieviest praksē. Jo, kā jau labi zinām, zināšanas neko daudz nemaina, izmainīta uzvedība gan. Kā vēsta nosaukums, raksta galvenā doma ir, ka izdegšanas novēršana ir dažu sarežģītu sarunu attālumā – vispirms jau pašam ar sevi.

Izdegšana kā konflikts

Jo laicīgāk tu pamani un attiecīgi reaģē uz to, ka attiecībās ar otru ir radusies kāda neērtība, saspīlējums vai pārpratums, jo veiksmīgāk tu vari novērst situācijas saasināšanos vai attiecību krīzi un mierīgāk izstūrēt cauri konfliktam. Attiecinot šo uz tevi un izdegšanu, jo laicīgāk tu ķermeniski un mentāli notver mikrosignālus, kas saka šis man nav ērti vai man ir par daudz un atpazīsti, ka tu tuvojies savu resursu robežām, jo plašākas tev ir iespējas novērst izdegšanu un atgriezties līdzsvarā. Būtībā jau izdegšana ir rezultāts hroniski vājām attiecībām ar sevi, sevis deprioritizēšanai, hroniskai savu vajadzību neatpazīšanai un ignorēšanai un savu robežu pārkāpšanai. Līdzīgi veidojas un samilst starppersonu konflikti. Neizprotot sevi, nesadzirdot otru, neprotot veidot dialogu, izvairoties no patiesām sarunām vai, tieši otrādi, ejot konkurējošā cīņā, un nespējot sabalansēt abu pušu vajadzības vai rast to distanci, kurā attiecības varētu funkcionēt. Ne jau sarunāšanās padara lietas sarežģītas, bet gan sarežģījumi iestājas tur, kur nenotiek regulāras, patiesas sarunas par svarīgām tēmām.

Izdegšana sākas ar mazu pārsliņu.

Izdegšana neuzkrīt kā sniegs no jumta, tā drīzāk sākas ar mazu pārsliņu. Šis raksts top novembrī, tāpēc sniega izmantošana salīdzinājumos man šķiet atbilstoša. Kad runājam par izdegšanu, nereti jūtama ilūzija, ka ir tāds viens mirklis, tāda kā sniega lavīnas nogāšanās, kurā izdegšana notiek. Cilvēki saka es izdegu, it kā tā būtu tāda vienreizēja noslēdzošā darbība, kā es aizvēru durvis. Bet tur apakšā ir “es veicu miljons nelielas rīcības, kas nebija saskaņā ar mani un noignorēju simtus un tūkstošus savu iekšējo “stop” signālu, kas noveda pie manu mentālo un fizisko resursu izsmelšanas – izdegšanas”. Izdegšana ir drīzāk kā sniega bumba, kura sākas mazmazītiņa un saveļas liela no miljoniem un miljardiem mikroskopisku sniegpārslu. Saspīlējumi attiecībās un strīdi sāk briest ar pavisam maziem, neatrisinātiem vai noklusētiem nesaskaņu mirkļiem. Un ceļš uz izdegšanu sākas pie pirmajiem noignorētajiem signāliem, nevis tad, kad tu jau emocionāli, mentāli un fiziski sabrūc.

Es jau zināji, ka būs slikti.

Tas, ko mēs, vairums pieaugušo profesionāļu, it kā taču zinām, ir, ka patiesībā mēs izdegšanas tuvošanos sajūtam krietni laicīgāk pirms stopkrāna noraušanas. Atskatoties atpakaļ uz savām kļūdām, vairums no mums ļoti labi atpazīst tos brīžus, kuros mēs taču zinājām, ka kaut kas nav labi. Runājot par attiecību izjukšanu vai konfliktu izcelšanos, mēs mēdzam atskatīties atpakaļ uz dzīves situācijām un tad gudri teikt – es jau jutu, ka tā būs; es jau zināju, ka tas nav man; es jau uzreiz sapratu, ka ar to cilvēku kaut kas nav. Bet tomēr mēs turpinājām rīkoties tā, kā mēs rīkojāmies, neko nemainot. Visdrīzāk prātā jau sen bija iezagušās domas, ka jāņem pauze, tas viss nav mans, kā lai paņem brīvu, vēl nedaudz, tad gan atpūtīšos. Kā tā? Kurā mirklī un kāpēc tu neieklausījies sevī? Iespējams – un tas ir ļoti izplatīti mūsdienu kapitālistiskajā bezlimitu pasaules redzējumā un vēl jo izteiktāk strādīgajiem latviešiem – iespējams, tu pat nejūti sava ķermeņa stop signālus, jo neatpazīsti tos, vai esi tik ilgi tos apspiedis, ka vairs nespēj tiem pieslēgties. Un varbūt tu pat uzskati, ka ķermenis ir vien mašīna, kas transportē tavu gudro galvu. Šāda hroniska distancēšanās no sava ķermeņa – tātad pašam no sevis – ir taisnākais ceļš uz izdegšanu.

Bēgšana no neērtām jūtām aizved pie vēl neērtākām jūtām.

Mēs, Rietumu modernie cilvēki, izcili mākam noignorēt un noklusēt patiesības, melot sev, bēgt no sarežģītām sarunām ar sevi un citiem, pieklājīgi smaidīt, kaut iekšēji vārāmies dusmās. Mums ir tik lielas izfantazētas bailes sastapties ar neērtām jūtām un neērtām patiesībām vai ieviest kādas neērtas pārmaiņas, ka labprātāk sagaidām sprādzienu, kurš nesīs daudzkārt smagākas sekas un pieprasīs daudzkārt grūtākus soļus, lai atjaunotu līdzsvaru. Toties šis sprādziens vismaz būs īstais attaisnojums, tāpat kā es izdegu vai es saslimu, jo teikt es negribu vai man nepatīk pie mazām neērtībām taču ir tik dīvaini, savtīgi, cimperlīgi, piekasīgi. Un teikt ko patiesu šķiet pavisam neērti un svešādi, ja līdz šim tikai totāls resursu izsīkums ir bijusi tava vienīgā avārijas izeja. Un pa vidu visiem šiem centieniem izvairīties just un atzīt to, kas ir, vai uzvārot milzu lielu katlu ar interpretācijām par to, ko noteikti tas otrs domās un jutīs, ja būsi par to patiess, iztrūkst pati svarīgākā risinājuma daļa – uzdrīkstēšanās veidot patiesas sarunas, lai virzītos uz risinājumu.

Sorry, nepamanīju laicīgāk. Ko tagad darīt?

Kad jau ir notikusi (un padziļinās) izdegšana vai attiecību krīze, ir skaidra tikai viena lieta – pa vecam vairs nevar. Līdzšinējie attiecību modeļi nestrādās, lai atjaunotu harmoniju, jo tieši tie noveda līdz kraham. Attiecīgi, līdzšinējās uzvedības, kuras noveda tevi līdz izdegšanai, garantēti aizvedīs tevi turpat atpakaļ, agrāk vai vēlāk. Nav īsas atbildes vai ātra risinājuma, ko darīt, kad jau ir par vēlu – sprādziens ir noticis, lavīna ir nogāzusies. Iemācīties rūpēties par sevi ir mācības mūža garumā, jo katrā dzīves posmā ir cits pienākumu un resursu apjoms, mainīga fiziskā veselība un apkārtējā vide. Lai vai kādi būtu apstākļi un resursi, pats īstākais un pieejamākais risinājums un profilakse izdegšanai, ir regulāras, patiesas sarunas ar sevi. Tas nozīmē, iemācīties laicīgi sajust to, kas notiek tevī, par ko signalizē tavs ķermenis un domas. Un tavs būtiskākais uzdevums ir vispirms uzklausīt sevi un pieņemt to, ko dzirdi, nevis uzreiz iet sev virsū ar pozitivizēšanu vai nosodīšanu, lai tikai mazinātu jūtu realitātes diskomfortu.

Kā vest sarežģītas sarunas ar sevi un citiem, lai novērstu izdegšanu?

Tikai tad, kad esi patiesi aprunājies ar sevi un varbūt ar kādu citu tikpat gudru, atbalstošu cilvēku – draugu, padomdevēju vai psihoterapeitu, vai, mūsdienu realitātē, ar Čatu – tikai tad vari pa īstam plānot sarežģītās sarunas, kas nav notikušas attiecībās ar darbu un līdzcilvēkiem. Kad esi iepauzējis, drosmīgi sev atklājies par to, kas nestrādā, kas ir tavas vajadzības un reālās robežas, nevis tās, kas šķietami patīk apkārtējiem, tad vari sākt domāt, kā komunicēt šo citiem. Un, lai uzzinātu, kā to izdarīt, aicinu pievienoties FranklinCovey apmācībām “Kā vadīt sarežģītas sarunas?”, tuvāko treniņu datumus atradīsi šeit. Bet zemāk atradīsi praktiskus ieteikumus, kā sākt sarunāties ar sevi, lai vari sākt plānot, ko teikt citiem, kur novilkt robežas un kur meklēt atbalstu.

Praktiski ieteikumi, kā veidot patiesas sarunas ar sevi un pasargāt sevi no izdegšanas

Trenējies pauzēt, novērot sevi un laicīgi reaģēt uz savām ķermeņa sajūtām

Šis ir pats, pats svarīgākais, ko nevar izdarīt vienā piegājienā un kas ir prakse mūža garumā. Iepauzē un iečekojies ar sevi, jautājot sev “kas notiek manā ķermenī?” un “ko es vēlos šai mirklī?” Piefiksē, kur ir spriedze, kur smagums, kur kustīga enerģija, kur stingums, kas notiek vēderā, plecos, žoklī utt.. Kad tev slāpst, uzreiz padzeries. Kad tev vajag uz tualeti, ej uzreiz. Kad pamani, ka sēdi neērti, pamaini pozu. Lai šis strādātu, praktizē to visas dienas garumā, katru mirkli pievēršot uzmanību savam ķermenim un elpai. Jo precīzāk nolasīsi sava ķermeņa signālus, jo ātrāk pamanīsi, kad tajos notiek izmaiņas.

Plusiņu un mīnusiņu uzdevums.

Šo uzdevumu iesaku veikt ik pa laikam, it īpaši brīžos, kad prātā valda haoss. Un ievies 1:1 individuālās pārrunas reizi nedēļā vai, kā minimums, reizi mēnesī ar sevi pašu. Paņem dažas A4 lapas un novelc vertikālu līniju katras lapas vidū, lai izveidojas divas kolonnas. Kreisajā kolonnā met ārā visas neatrisinātās tēmas, lietas, darbus un cilvēkus, kas šobrīd mentāli nodarbina tevi un kas vispār ir tavā dzīvē un redzeslokā. Stabiņā blakus katram ierakstam pieraksti, kā tu (vismaz aptuveni) ķermenī jūties par katru no šiem, izmantojot plusiņu (+) un mīnusiņu (-) sistēmu:

• + + par ļoti pacilājošām, patīkamām lietām un cilvēkiem;
• + par viegli pozitīvām un neitrālām sajūtām jeb kur nav nekādu negatīvu sajūtu, bet tas nav arī nekas īpašs;
• – visam tam, kas rada vieglu nepatiku, spriedzīti vai “hmm” sajūtu;
• – – par to, kas ir piņķerīgi un nepatīkami, atņem enerģiju, raisa spēcīgas sajūtas.

Paskatoties uz to, kā jūties par lietām, kas atzīmētas ar diviem un vienu mīnusiņu, padomā un pieraksti:

• Kas tieši par šo ir nepatīkami?
• Kādus lēmumus šeit neesi pieņēmis/usi, kas novedis pie šīm sajūtām?
• Kādas sarunas (ar sevi / citiem) šeit nav notikušas?
• Kas ir tas lēmums, ko tev vajadzētu pieņemt vai saruna, ko uzsākt, ja tev nebūtu bail no iespējamajiem zaudējumiem?

Tā, lūk! Paldies, ka lasīji un iedziļinājies. Gaidīšu atsauksmes un komentārus, kā tev veicās ar šiem uzdevumiem. Raksta autore: Zane Skuja, FranklinCovey Latvia trenere Lai regulāri lasītu rakstus prasmju attīstībai un efektivitātes uzlabošanai, piesakies jaunumu saņemšanai un iesaki šo blogu saviem kolēģiem un draugiem.